"Man vajadzētu iemācīties... "
Pieaugušajam cilvēkam jebkuru mācīšanos nosaka nepieciešamība, vajadzība vai mērķis. Ja to nav, nekas nesanāks - cilvēks var apmeklēt mācības un pat iegūt diplomu, bet ja nav vajadzības, nav nepieciešamības un iegūtās zināšanas nekādā veidā nepalīdz saniegt mērķi vai mērķa nav, tad no macībām arī nav nekāda 'iznākuma'. Kādas tad parasti ir vajadzības?
Veselība - pats mācīšanās process ir jauks laika pavadīšanas veids. Tas ir līdzīgs seksam veselības dēļ, lai noņemtu spriedzi un uzlabotu asinsriti. Tas ir tad, kad cilvēks mācās tādēļ, ka process ir patīkams, drošs un atbalsta smadzeņu darbības, kas, savukārt, iespējams, pasargā no Alcheimera. Mācīšanās ir brīnišķigs veids, kā saglabāt prāta možumu un, rezultātā, arī fizisku pašsajūtu. Veselības dēļ ir vērts mācīties (un nodarboties ar seksu arī, protams).
Nauda - dažreiz mācīšanos izvēlamies ar domu, ka noteiktas zināšanas mums atnesīs vairāk naudas. Te cilvēki parasti izvēlas dažādas stratēģijas. Viena ir izvēlēties retas, bet pieprasītas prasmes. Cita ir izvēlēties laika pārbaudītas vērtības - piemēram, frizieris, maiznieks, ārsts, jurists, grāmatvedis, IT. Vēl cita stratēģija ir mēgināt paredzēt, kādas prasmes būs nepieciešams nākotnē. Un vēl ir 'ātrās reaģēšanas' stratēģija. Tas ir tad, kad cilvēks ātri mācās to, kas šobŗīd ir 'modē', ar nolūku ātri nopelnīt. Starp citu, personīgi pazīstu cilvēkus, kuri vienlaicīgi pielieto visas četras stratēģijas ar mērķi vairāk nopelnīt. Un šis arī ir ok. Pētījumi parādā, ka izglītībai ir būtiska nozīme finansiālās labklājības nodrošināšanai. Bet, jāpiemin arī tas fakts, ka apgūto mācību daudzveidība zaudē attiecībā pret padziļināto izpēti un ilgtermiņa praktizēšanu. Respektīvi, ja cilvēkam ir 27 diplomi dažādās jomās un nav laika praktizēšanai un refleksijai par savu pieredzi, tad šāda veida mācīšanās drīzāk atņems laiku un naudu, nevis palielinās naudas plūsmu. Tas ir arī saistīts ar to, ko ķīmijā sauc par 'aktivācijas enerģiju'. Uzsākot jebkuras mācības par pilnīgi jaunu tēmu, mēs tām paterējam daudz vairāk enerģijas, nekā turpinot mācības jau daļēji apgūtajā jomā.
Lai kādu iepriecinātu - jā! Šis ir tiešām diezgan populārs iemesls, lai mācītos. Kurš no mums šo nav piedzīvojis bērnībā? Es noteikti! Piemēram, mana pirmā augstākā izglītība bija 'nodeva' maniem vecākiem, kuri manī saskatīja mākslinieci. Ir labi rūpēties un iepriecināt citus pēc tam, kad esi parūpējies un iepriecinājis sevi. Vajadzība iepriecināt citus attiecībā uz mācīšanos piegugušajiem cilvēkiem ļoti reti sniedz prieku pašam un arī tiem, kurus vēlējamies šādā veidā iepriecināt.
Pielāgošanās apstākļiem - šis atnāca, kad aicināju cilvēkiem soctiklos pakomentēt viņu vajadzības mācīties. Pielāgošanā ietilpst 'piespiedu' mācīšanās, piemēram, mācoties doktoranturā gribi vai negribi ir jāmācās statistikas metodes vai, mācoties vadīt transportu ir jāmācās ari pirmās palīdzības sniegšanu. Pielāgošanā ietilpst arī, piemēram valodas apgūšana labākai komunikācijai. Pielāgošanās, kā atbilde uz dažādiem dzīvē notiekošiem pārmaiņu procesiem. Daži komentēja, ka mācās, lāi mainītu un uzlabotu dzīvi kopumā. Vēl daži minēja, ka mācās, lai būtu gudrāki par citiem vai lai stiprinātu savu drošibas sajūtu.
Sevis saprašana un realizācija - šo vajadzību nosaka tas, kas un priekš kam mēs esam. Parasti pie šīs vajadzības cilvēks nonāk zināmā brieduma stāvoklī. Šeit gribās pieminēt Juris Rubenis teikto, ka mēs piedzimstam tādēl, ka pasaulei mūs pietrūka. Man tas pasaka, ka esmu vajadzīga šai pasaulei pēc noklusējuma. Nevajag pierādījumus, jo mana pastāvēšana pati par sevi ir pierādījums. Tad, kad tu sāc nojaust kas tu esi, parādās ļoti īpašas pārliecības vai stabilitātes sajūtās nojausma. Meditējot, lasot grāmatas, reflektējot dienasgrāmatā, klātbūtnības (paldies Dr. Anita Gaile) vai mācību grupās šī netveramā sajūta stiprinās. Tu ieraugi, cik pasaule ir labvēliga, tu mācies būt ar sevi un priekš citiem. Tu pārstāj izdzīvot un sāc dzīvot.
Nav labu vai sliktu, pareizu vai nepareizu vajadzību, lai mācītos. Kamēr mācamies - dzīvojam.
Ja tu izmanto šo tekstu vai tā daļu, lūdzu atsaukties uz autoru - Jeva Karabeško